PIRMĀ dvēseles bērns

 

Aiz PIRMĀ moralizējošās, paštaisnās, un taisnprātīgās izturēšanās ir paslēpies kāds bērns, kuram ir pilnīgi vienalga, vai kaut kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Viņš vēlās tikai spēlēties, lai tam būtu patīkami, un vēlās uzņemt sevī visas brīnišķīgās lietas, ko dzīve piedāvā. Tas ir mazais SEPTĪTAIS, kas PIRMAJĀ ir dziļi paslēpies. PIRMĀ dvēseles bērns grib nogaršot visas konfektes un nokost no katras tortes gabaliņu, it īpaši no tās, ko tagad ēd citi bērni. Viņš ir mazais gardēdis un grib labāko gabaliņu no visa, ko tas ierauga. Vislabprātāk viņš ir nodarbināts ar daudzām lietām vienlaicīgi, lai tad, kad kļūs garlaicīgi, viņš varētu apnikušo ātri nomainīt ar kaut ko citu. Viņa negausība var pieņemt arī hēdoniskus virzienus. Kad kāds visu augsti godājams PIRMAIS morāles sludinātājs vai ārēji dievbijīgs kristietis tiek pieķerts, bāžot roku citu makā vai gozējoties pludmalē bez peldkostīma, tad tas ir šīs dvēseles bērns, kas ir tajā brīdī ķēries pie lietas.

 

Jo tuvāk PIRMAIS nāk savam dvēseles bērnam, jo vairāk tas sastop to mīlestību, sajūsmu un aizgrābtību, kas šajā bērnā pārpārēm spurdz laukā. Prieks par visu radību, brīnumaino. Tāds PIRMAIS sāk pamanīt mazās skaistās lietas, viņš kļūst rotaļīgs, un viņā valda spēlēties prieks. Viņš ir atradis līdzsvarojumu savai dzīvei, un var būt kā mazs putniņš, kas rāda mums, cik pasaule, patiesībā, ir dažāda, raiba, bez kādām tur taisnām līnijām, kā tāda pļava pilna vasaras lauku puķēm.

 

OTRĀ dvēseles bērns

 

Mīlošā, devīgā un palīdzošā OTRĀ fasāde slēpj aiz sevis konkurējošo, greizsirdīgu, ļaunatminīgu CETURTO dvēseles bērnu. OTRIE cenšas sevi rādīt kā mīļus un draudzīgus, uzupurēties spējīgus un pazemīgus, taču tas viss ir tikai reakcija uz dvēseles bērna tumšajām pusēm. Šis dvēseles bērns kliedz, ka ienīst mammu un skolotāju, citus plēš aiz matiem un sauc par muļķiem un stulbeņiem. Viņš pamana, cik kurš tortes gabaliņus notiesājis un vienmēr centīsies paņemt lielāko un labāko, un būs pilns skaudības un naida, ja viņa vēlēšanas netiks piepildītas. Šis bērns tic, ka visiem citiem bērniem ir tieši tas, kas nav viņam un ka visi pārējie ir labāki, patīkamāki un mīlestību vairāk pelnījuši nekā viņš. Viņš ir indīgs, ārišķīgs, atriebīgs un pārāk jūtīgs.

 

Šo sava dvēseles bērna negativitāti un sīkmanību OTRAJAM ir ļoti grūti akceptēt un panest. Tās apdraud viņa atvērto sirds un labestības politiku. Lai OTRIE atraisītos, viņiem ir ļoti svarīgi spēt pašiem sevi redzēt kā pasaules centru. Ja OTRIE atzīst savu dvēseles bērnu, nevis sūta to prom, bet atver tam savu sirdi, OTRAIS pats sāk justies sev nozīmīgs. Tas ir tieši tas, ko OTRIE parasti sev nekad neļauj. Pievērsties pašiem sev nozīmē saņemt vecāku nosodījumu - to OTRIE ir bērnībā iemācījušies. Taču, ja viņi koncentrējas uz sevi, pamana savas vajadzības un seko saviem impulsiem, paši uzņemas iniciatīvu,  atzīst un nosprauž paši savas robežas, tad viņi atklāj, ka patiesībā viņi ir daudz vairāk noenkuroti savā patībā nekā pašiem liekas. Jo vairāk viņi rūpējas paši par sevi, nevis par citiem, jo vairāk tie nostiprinās savā dievišķajā kodolā un ierauga paši sevi kā savu centru, kodolu un punktu. Viņi vairs nerotē ap pārējiem, bet gan atrodas vienotībā ar sevi.

 

TREŠĀ dvēseles bērns

 

TREŠĀ sirds atrodas pie SESTĀ. Aiz kompetentās un savaldīgās fasādes slēpjas bailīgs un šaubu pilns bērns. Bikls, kautrīgs, nedrošs un šaubu pilns šis bērns piedzīvo pasauli kā vienu naidīgu un ļaunu vietu. Citi viņu apdraud, un tas var novest šo bērnu pie paranoidālām vajāšanas mānijām. Neskatoties uz visiem TREŠĀ panākumiem un sasniegumiem, viņa dziļumos ir vājš bērns, kurš joprojām cīnās par izdzīvošanu šajā pasaulē. Visi centieni pēc panākumiem var būt arī mēģinājumi apslāpēt šī bērna bailes. Tāpēc TREŠAIS ir tik varens, tik spējīgs, tik pazīstams ar visādiem svarīgiem cilvēkiem, jo neapzināti cer, ka viņa dvēseles bērns rimsies un beidzot jutīsies drošībā. Taču tā nenotiek. Un tas arī izskaidro, kāpēc sasniegumus vajag vēl un vēl. No dvēseles bērna skata TREŠĀ fasāde ir tikai mēģinājums paslēpt savu neattīstīto un baiļu pilno daļu.

 

Kad TREŠAIS šīs sava dvēseles bērna bailes iepazīst un ierauga kā savas dvēseles valdošo spēku, bailīgais bērns jutīsies drošāks un pasargātāks. Jau tas vien, ka viņam vairs nav jādzīvo skapī kopā ar briesmoņiem, dod viņam lielu drošības sajūtu. Un TREŠAIS saprot, ka tieši šīs īpašības kā drošība, atbalsts un vieglums ir bijušas tās, kas viņa bērnībā nav pietiekami piedzīvotas. TREŠAJAM vairs nav jābaidās, ka esot atbrīvots un citu atbalstīts, tik nesaspringts un viegls, viņš netiks mīlēts. Bailīgo bērnu paņemot pie rokas, TREĀIS atrod ceļu pats pie sava īstuma un nesamākslotības.

 

CETURTĀ dvēseles bērns

 

Aiz dramatiskā, intensīvā un emocionālā CETURTĀ fasādes dzīvo viens taisnprātīgs, uzmācīgs PIRMAIS dvēseles bērns, kurš visu laiku to vien dara kā uzmana, kā uzvedās pārējie bērni, un lai visi ir nostājušies vienā rindā, neviens nesajauc dejas soli, visi ir kārtīgi apģērbušies. Šis bērns ir tikumības sargs, kurš spriež tiesu visiem, kas pārkāpj likumus un noteikumus. Viņš kašķīgi vēro, lai viss ir godīgi un neviens nekur nemuļķojas, un ir nikns, ka citiem bērniem viņš ir diezgan grūti panesams. Ja tas notiek, viņš tūdaļ jūtas vainīgs un krīt depresijā, ja kāds norāda uz viņa paša nepilnībām.

 

CETURTAJAM ir ļoti grūti panest šo paštaisno un pārmetumu pilno dvēseles bērnu, jo tas dod iemeslu CETURTAJAM vainot sevi un uzbrukt sev pašam. Bet, ja CETURTAIS tā vietā, lai šaustītu sevi, iedraudzējas ar šo bērnu, tad atrod ceļu laukā no savām ciešanām. Kad CETURTAIS atzīst savu vajadzību citus kontrolēt un likt tiem dejot pēc viņa stabules, tad viņš atklāj, ka visu, ko dvēseles bērns izmanto, lai pasauli darītu perfektu ārēji, var lietot, lai tiektos pēc pilnības sevī. CETURTAIS atklāj, ka viņa bērnībā tam nav bijis ļauts piedzīvot tīrību un skaidrību, mirdzēt un spīdēt, nav bijis iespējas uzzināt, cik viņš ir lielisks. CETURTAIS ir pazaudējis kontaktu ar savu lieliskumu, tāpēc ir attīstījis tādu dzīvi, kurā šo lieliskumu cenšas izdabūt no citiem un visādi izrādīties, lai tikai dabūtu šo atzinību, ka ir īpašs, neatkārtojams. Jo vairāk CETURTAIS sevī integrēs šo dvēseles bērnu, jo vairāk tas sīkmanīgo pasaules uzlabošanas tieksmi transformēs iekšējās pilnvērtības un elegances apziņā. Tad dzīvē pazudīs iemesli skaudībai, ciešanām, ilgām pēc neiespējamām attiecībām, un 4ais atklās, ka viss, kas ir lielisks, jau atrodas.

 

PIEKTĀ dvēseles bērns

 

Katrā noslēgtajā, atturīgajā un klusajā PIEKTAJĀ mīt mazs dvēseles bērns - ASTOTAIS, kurš par to vien sapņo, ka varētu visiem atriebties un spaiņiem vien ēst saldējumu. Šī dvēseles bērna mīļākās nodarbošanās ir rakņāties pa dubļiem, draiskoties ar citiem bērniem un lustīgi iet cauri dzīvei. Pie 5ajiem tas parādās, jo īpaši tad, kad savas automašīnas noslēgtībā viņi lamājas uz citiem nemākulīgiem autobraucējiem vai skatoties hokeju līdz ar zemi noliek tiesnešus, vai arī ķengājas, ka visi politiķi ir tīrie blēži. PIEKTĀ dvēseles bērns ir pa pusei huligāns un pa pusei ārēji svēts un dievbijīgs, kurš ir pilnībā pārliecināts, ka tikai viņam ir taisnība un izslēdz visas citas iespējas šajā jautājumā. Katrs vājums un nepilnība, ko tas pie sevis atklās, tiks noliegta, un dvēseles bērns agresīvi aizstāvēsies, cik vien spēs. Savā tieksmē atmaksāt visiem, kas vien ko sliktu tam ir izdarījuši, PIEKTĀ dvēseles bērns ir nepiedodošs, atriebīgs un sodošs.

 

Priekš PIEKTĀ šāda sava dvēseles bērna atzīšana un pieļaušana var būt liels izaicinājums. Šis trakulīgais huligāns patiešām apdraud PIEKTĀ pastāvēšanu. Taču tas dzimst no tā, ka 8ā sirsnīgais un kaislīgais dzīves prieks kaut kādu iemeslu dēļ bērnībā tika nostumts malā, nevienam nevajadzēja viņa spēku, drosmi, cīnītājgaru, spēju aizstāvēt un uzbrukt, tas viss tika apspiests un iebāzts skapī. Šī dvēseles bērna nespēja piedot un atriebības tieksme ir tikai reakcija uz to, ka spēks un drosme - šīs dzīvei tik nepieciešamās kvalitātes - tika noliegtas. Tā kā viņam netika atļauts būt kareivīgam, drosmīgam, spēcīgam, PIEKTAIS ierāvās sevī un atdalīja no sevis savu vitālāko daļu.

 

Ja viņš tagad atļautu savam dinamiskajam un lustīgajam dvēseles bērnam atkal izpausties, tad PIEKTAIS savienotos ar savu pazaudēto sirdi un justu dzīves pilnību. Ja PIEKTAIS integrētu sevī savu dvēseles bērnu, viņa gudrība kļūtu visaptveroša un savienota ar sirdi un vēderu. Viņam rastos drosme mesties pētīt nezināmo, dzīvot dzīvi kā saistošu un lustīgu piedzīvojumu, kurā viņš no visas savas īstās sirds vēlas piedalīties un iesaistīties.

 

SESTĀ dvēseles bērns

 

Katrā SESTAJĀ guļ viena miega pele, kas visu dienu grib palikt gultā un patverties no pasaules. Vislabāk, ja tā justos ērti un tiktu izklaidēta. Tas ir DEVĪTAIS: SESTAJĀ paslēpies dvēseles bērns. Bet SESTAIS baidās no šīs peles. Visvairāk par visu SESTAIS baidās no tā, ka, ja viņi atslābs, tad kļūs kā šī pele - kūtra un nekustīga, un pametīs novārtā visus pasaules pienākumus. Šis SESTAIS domā, ka, ja es nekustēšos un neskriešu, neraizēšanos, tad neviens mani nemīlēs.

 

Taču, kad SESTAIS drosmīgi uzdrošinās kļūt mierīgs un ļaut, lai viņā ienāk miers, no sākuma viņš jutīsies kā paralizēts un zaudēs spēju vispār kaut ko darīt. Taču beigu beigās SESTĀ dvēseles bērna miers transformēsies tajā, ko tas cenšas imitēt - mīlestības pilnas rūpes par savu būtību, sajūta, ka esi Dieva rokās, un zināšana, ka esi cēlies no mīlestības un esi vienots ar visu esību – kā tas ir DEVĪTAJAM tipam. Raizes, bailes, nemiers iepretī šai jaunajai atklāsmei tad atkāpjas. Tad SESTIE sāk izjust vienotību kā klinti, uz kuras var droši būt un nebaidīties.

 

SEPTĪTĀ dvēseles bērns

 

Katrā ārēji devīgā, plašu sirdi apveltītā, un bezrūpīgā SESPTĪTĀ dziļumos mājo kāds skopulīgs, visu  atpakaļ prasošs, atturīgs un sevī ierāvies bērns, viens maziņš PIEKTAIS. Viņš uzstājīgi turas pie visa, kas viņam pieder un sargā savas konfektes un mantas no citiem bērniem, lai tikai tie nepaņemtu to, kas pieder vien viņam. Viņš baidās, ka viņam nepietiks, ka viņu vairs neviens nekad nepabaros, tāpēc ir jādomā, kā iztikt turpmāk tikai ar to, kas ir. Tāpēc neko no tā nedrīkst nevienam dot, jo te ir runa par izdzīvošanu. Tieši šo savu dvēseles bērnu SEPTĪTAIS grib aizsegt ar savu prieku, saviesīgumu, optimismu, dzīves prieku. Šis dvēseles bērns var arī būt kā tāds mazs gudrītis, kas paļaujas tikai uz savu prātu. SEPTĪTAJAM bērnībā pietrūka droša un netraucēta telpa, no viņa tika prasīts būt ekstravertam un apmierinātam. Un tad viņš ielīda skapī. Aiz SEPTĪTĀ saulainās ārienes slēpjas bailes par to, ka pietrūks, ka  izkritīs laukā no grupas un neatradīsies tajā vieta. Tāpēc SEPTĪTAIS kā maza bite laižas no zieda uz zieda un priecīgi dūcot mēģina apklāt ar saldu medu šī savas dvēseles bērna vēlmes un sapņus.

 

Tikt klāt pie šī sevī noslēgtā, apjukušā, privātīpašnieciskā bērna nevar ar optimismu, entuziasmu un izklaidēm. Pa virspusi virpuļojošajam SEPTĪTAJAM šāds bērns var no sākuma likties kā melnais caurums, kas visu iesūc sevī, kā aka, kura iekrītot SEPTĪTAIS vairs nekad neredzēs mīļās saulītes iepriecinošo gaismu. Viņa iekšējā tuksnesī sāks plaukt SEPTĪTĀ puķes un SEPTĪTAIS tādā veidā būs ticis pie saviem dziļumiem, kas izrādīsies nevis melnais caurums, bet gan viņa lielais un neizsmeļamais avots.

 

ASTOTĀ dvēseles bērns

           

Piesarkušais un lietišķais ASTOTAIS, kuram nav lielāka prieka kā kaut ko no citiem pieprasīt, turēt dzīvi savās rokās un meistarīgi tikt galā ar katru radušos grūtību, savā iekšpusē ir paslēpis pēc mīlestības un rūpēm izsalkušu, no aukstuma stīvu un vientuļu OTRĀ dvēseles bērnu, kurš izmisīgi tiecas pēc tā, lai viņu mīlētu un aprūpētu. Šis dvēseles bērns vēlas citus skūpstīt un apkampt, un tikt citiem pēc iespējas tuvāk, lai varētu tos sākt ietekmēt un noteikt. Aiz ASTOTĀ varas un spēka demonstrācijām atrodas šis mazais dvēseles bērns, kuram ir tieši tas, ko ASTOTAIS uzskata par nepiedodamu vājumu - atkarību no citiem, bailes no atstumšanas, nedrošību un dziļu skumju un vientulības izjūtu. Tā kā ASTOTAIS bērnībā ir pieredzējis, ka dzīve nav vietas šādi draudzīgām attiecībām un mīlestības apliecinājumiem un iebāzis tos skapī, ASTOAIS ir iemācījies visiem, kas grib viņu pataisīt atkarīgu un vāju, uzbļaut: ejiet d.... Tā viņš dara, lai pierādītu, ka tam nevienu nevajag, un savu ievainojamību un vājumu viņš aizsedz ar bezjūtības un rupjības masku, aizslēdzot sevi atvērtībai un jūtām.

 

Kad ASTOTAIS aiz šīs maskas atklāj savu dvēseles bērnu, visa pasaule sabrūk gabalu gabalos. Tas - kā jau visiem raksturiem - patiešām apdraud viņu izdzīvošanu. Taču, ja ASTOTAIS atļauj sev šo vājumu un alkas pēc mīlestības, ievainojamību pieņemt kā daļu no sevis, viņa sirds atveras jaunai pasaulei un  dvēsele sāk plūst un atdzīvoties. Tā vietā, lai cīnītos ar realitāti, ASTOTAIS kļūst ar to vienots.

 

DEVĪTĀ dvēseles bērns

 

DEVĪTĀ sirds atrodas pie TREŠĀ. Un tāpēc DEVĪTĀ dvēseles bērns vispirms vēlas daudz melot un blēdīties, lai no citiem iegūtu atzinību. Arī uzkāpt uz skatuves un visādi izrādīties. DEVĪTAJIEM līdzās sevis noliegšanai ir arī dziņa pēc sasniegumiem, kas bieži ir noliegta un paslēpta dziļi zem spilveniem, kuros DEVĪTAIS gauži sasirdzis un ne uz ko nespējīgs guļ. DEVĪTIE nopūlās palikt ēnā, neizcelties, tomēr aiz šī nekustīguma DEVĪTAJOS mājo nepieciešamība darboties. Un, kad tie sāk darboties, viņus ir grūti apstādināt.

 

Ja DEVĪTAIS dodas izglābt savu dvēseles bērnu, viņš ierauga, ka bērnībā nav ticis atbalstīts un novērtēts kā autonoma personība un tāpēc ir iemācījies pa priekšu palaist citus. Kad DEVĪTAIS atkal ir atradis savu vērtību un ka viņš ir cienīgs tikt mīlēts, viņš atklāj sevi kā neizmērojami dārgu pērli. Viņš atbrīvojas no savām lomām un konstrukcijām, kas to ir formējušas, atbrīvojas no personības miega un nonāk kontaktā ar šo pasauli un uzsāk sarunu pats ar sevi.

Mūsu izaugsmes raksturs, "mierinājuma punkts", ar ko eneagrammas simbolā raksturs ir savienots pretēji bultas virzienam, ir mūsu dvēseles neizaugušais bērns. Tur ir tas problemātiskais, kam mūsos kādu iemeslu dēļ nav bijis ļauts attīstīties. Tur kaut kas, kad vēl bijām bērni, ieklemējās un neizauga kopā ar visu pārējo. Tur ir tas, ko mēs kā bērns neuzņēmām sevī, nepaturējām sevī, nepieņēmām, tas mūsos kaut kādu iemeslu dēļ netika veicināts un sekmēts. Tāpēc mēs šo dvēseles bērnu ielikām tumšā skapī. Un mūsu personība attīstījās ap šo iekapsulēto mūsu dvēseles daļu un arī lielā mērā kā reakcija uz šo skapī iebāzto dvēseles bērnu. Tā kā mēs dvēseles šīs daļas nepieņēmām, mēs attīstījām citas, un tāpēc skapis palika kaut kur aiz muguras, bet mēs kļuvām par to raksturu, par kuru kļuvām. Bet mums aiz muguras palika mūsu nepabeigtā daļa, kuras trūkums mūs izveidoja par tādiem cilvēkiem, kādi katrs esam. Mēs augām un veidojāmies, bet tas skapī palikušais bērns pamazām izgaisa no mūsu apziņas un pazuda nezināmajā.

Taču, lai mēs nonāktu atkal pie sevis pašiem, lai mēs iepazītu ne tikai daļu no sevis, bet visu sevi, nav citas iespējas kā atrast pieeju šai pazaudētajai dvēseles daļai. Mums ir jāapvienojas ar sevi atkal atpakaļ. Šis bērns atrodas mūsu esības dziļākajos slāņos un tāpēc daudz tuvāk mūsu patiesajai būtībai.Mūsu garīgā attīstība nav iedomājama bez dvēseles bērna. Ja mūsu iekšējais darbs notiek, apejot šo bērnu, tam nebūs nekādas jēgas. Dvēseles bērns visus mūsu pūliņus augt un veidoties izspārdīs un kavēs, jo neļaus mums iekārtoties un iedomāties, ka esam nez ko sasnieguši. Ja mēs neļaujam šim bērnam iznākt no tumšā skapja un apsēsties pie mūsu galda, un kļūt par mūsu dvēseles daļu, nevar būt runa par kādu garīgu transformāciju vai izaugsmi. Šajā bērnā atrodas mūsu svētais kodols, kuru esam pazaudējuši un attīstījušies citā virzienā. Tas ir tā, it kā mūsu sirds būtu palikusi kaut kur citur. Mums ir jāatrod ceļš atpakaļ pie savas sirds.

 

Uzņemt kontaktu ar šo bērnu nebūs vienkārši. Viņš ir samērā mežonīgs. Šī iemesla dēļ bieži cilvēki nevēlas doties dziļumos, jo baidās tur sastapties ar šīm nepazīstamajām un mežonīgajām savas dvēseles daļām.

Iekšējais dvēseles bērns

© 2016 eneagramma.lv