Eneagrammas raksturu vēsture

 

Eneagrammas raksturu modelis un sistēma balstās pirmkristīgās baznīcas tuksneša tēvu atziņās. Sevi vērojot, viņi atklāja, ka katrā cilvēkā ir deviņi dziļumgrēki jeb saknes grēki. Evagriju no Pontas var uzskatīt par mūsdienu eneagrammas tipoloģijas vectēvu, jo viņš attīstīja mācību par astoņām (citos darbos viņš min deviņas) kaislībām jeb traucējošām domām, kas nostājas mūka ceļā pie Dieva. Cilvēka uzdevums ir Dieva Gara spēkā doties ārā no vergošanas šīm kaislībām un traucējošām domām. Kaislībām cilvēkā nofiksējoties un sabiezējot, tās kļūst par apsēstību, kas novirza mūku no pievēršanās Dievam. Lai šis kaislības varētu vieglāk identificēt, tuksneša tēvi izveidoja palīginstrumentu – mācību par astoņām vai deviņām kaislībām. Ar šī apraksta palīdzību katrs varēja atklāt, kurš no saknes grēkiem viņā ir dominējošais. Pastāv dažādi instrumenti, kas palīdz atklāt dziļumgrēku. Eneagramma kā deviņu raksturu apraksts izveidota pēc līdzīgas shēmas kā tuksneša tēvu mācība par saknes grēkiem. Lai uzsāktu cīņu ar savu pamatproblēmu, jāatklāj, kurš no raksturiem ir “manējais” un jādodas pretī tam, lai nevis būtu sava rakstura vergs, bet lai savu raksturu “turētu rokās”. 

 

Mūsdienu eneagrammas personības tipoloģijas modeli - eneagrammas raksturu un simbola apvienojumu -  20. gadsimta 50. gadu vidū izveidoja bolīviešu psihologs Oskars Ičazo. Viņš uzskatīja, ka pastāv deviņas dažādas iespējas, kurās cilvēks agrā bērnībā var nofiksēties. Cilvēka personības tips attīstās, balstoties konkrētajā fiksācijā. Katra fiksācija sakņojas vienā no deviņām “kaislībām”. O.Ičazo “kaislību” katalogs atgādina Evagrija no Pontas traucējošās domas – augstprātību, skaudību, slavu, kūtrumam, dusmas, grūtsirdību, mantkārību, netiklību un negausību. Klaudio Naranho 70. gadu sākumā sistematizēja O.Ičāzo konceptu un savienoja to ar modernajām psiholoģiskajām un klīniskajām zināšanām un padarīja šo mācību zinātniskāku un pārbaudāmāku. Pirmais no kristīgiem teologiem eneagrammu pie K.Naranho 1972. gadā mācījās jezuīts Roberts Ohs. Viņš ieveda kristīgās dvēseļkopšanas un garīgās līdzgaitniecības jomās vairāku savus līdzgaitniekus. Patriks Olerijs, Marija Bēzings un Roberts Nogoseks 1984. gadā izdeva kristīgajā tradīcijā balstītu grāmatu “Eneagramma. Ceļojums sevis atklāšanā” – pirmo grāmatu par enneagrammu. Vācu teologs un mācītājs Andreāss Eberts kopā ar franciskāņu teologu Ričardu Roru 1989. gadā izdeva grāmatu “Eneagramma – 9 dvēseles sejas”, kas 2012. gadā izdota arī latviešu valodā. Šī grāmata kļuva par kristīgās eneagrammas pirmavotu, kas stiprināja eneagrammas savienojumu ar kristīgo tradīciju un baznīcu.

 

1973. gadā Jezuītu seminārā Toronto ar eneagrammu iepazinās jaunais Jezuītu mācītājs Dons Riso, un visu savu turpmāko dzīvi šim darbam. 1995. gadā Dons Riso kopā ar Gurdžijeva skolnieku Rasu Hadsonu (Russ Hadson) izveidoja Eneagrammas Institūtu Amerikā. 

 

1970-tajos gados Stenfordas universitātes profesors Deivids Danjels un Helēna Palmere, darbā ar eneagrammu, sāka izmantot tā sauktās paneļa intervijas, aizsākot Naratīvo enegrammas tradīciju, kurā lielākā uzmanība tiek pievērsta cilvēka personīgajam stāstam. Cilvēks ir sava tipa lielākais eksperts un vislabāk var izstāstīt pieredzi, reakcijas, sajūtas un rīcības.

 

Pa šo laiku eneagramma strauji attīstījusies un mūsdienās tiek plaši izmantota dažādās jomās - kā garīgās izaugsmes un personības attīstības instruments, psiholoģiskajā konsultēšanā, personāla vadībā, izglītībā, pētniecībā un citās jomās.

Eneagrammas sistēmu apstiprinājusi Amerikas Psihologu asociācija (APA).

Lai saprastu eneagrammas vēsturi, jāatdala eneagrammas simbola vēsturi no eneagrammas kā raksturu tipoloģijas un sevis iepazīšanas modeļa vēstures. Simbola vēsture ir vismaz divarpus tūkstošus gadu sena. Eneagrammas personības tipoloģijai, kādu to pazīstam šodien, - deviņiem raksturiem ir aptuveni 50-60 gadu ilga vēsture, bet tipoloģijas saknes iesniedzas līdz apmēram 3. un 4. gadsimtam – līdz pirmkristīgo tuksneša tēvu garīgajai pieredzei. Kad 20. gadsimta 50. gados sāka veidot deviņu raksturu aprakstus, tos izvietoja eneagrammas simbolā, kas funkcionāli palīdz izprast raksturu iekšējo un visu raksturu savstarpējo dinamiku.

Eneagrammas vēsture

Eneagrammas simbola vēsture

 

Eneagrammas simbola veidošanās, tāpat kā apļa simbola vai rakstības izcelsme atrodas vēstures mijkrēslī. Iespējams, simbols radies pirms 2500 gadiem Babilonijā, taču pierādījumu tam nav. Daudzas ar eneagrammas simbolu saistītas idejas, galvenokārt matemātiska vai ģeometriska rakstura, norāda uz klasisko Grieķiju, Pitagoru, Platonu un neoplatoniķiem. Ar šī simbola palīdzību cilvēki centās skaidrot visdažādākās norises un procesus, piemēram, G.Gurdžijevs, kurš šo simbolu 19. gadsimta beigās no jauna   “atklāja”  Eiropai,   uzskatīja,  ka  eneagrammas  simbols  ir atslēga jebkurai izpratnei un zināšanām, un centās ar to izskaidrot jebkuru dabas un dzīves procesa fenomenu. Eneagrammas simbols varēja būt pazīstams arī agrīnās kristietības tuksneša tēviem. Viņiem figūru un skaitļu nozīmju meklējumos sešstūris simbolizēja radīto pasauli, kas radīta sešās dienās, savukārt, trijstūris – Trīsvienību.